Mājas - Jaunumi - Informācija

Infrasarkanā termometra pamatteorija

1672. gadā tika atklāts, ka saules gaisma (balta gaisma) ir dažādu krāsu gaismas kombinācija, un Ņūtons pieņēma slaveno secinājumu, ka monohromatisks gaisma ir vienkāršāka nekā balta gaisma. Dikroiskās prizmas izmantošana saulē (balta gaisma) tiek sadalīta sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, zilā, purpursarkanā un citā vienkrāsainā gaismā.

1800. gadā britu fiziķis FW Heusl atklāja infrasarkano gaismu, pētot dažādas krāsas gaismas no karstā viedokļa. Studējot dažādu krāsu siltumu, viņš apzināti bloķēja vienīgo logu tumšajā telpā ar tumšāku paneli un atklāja taisnstūra caurumu paneļa iekšpusē ar dihroisko prizmu. Kad saules gaisma iziet caur prizmu, tā tiek sadalīta krāsainās joslās, un termometru izmanto, lai izmērītu siltuma daudzumu dažādās joslās. Lai salīdzinātu ar apkārtējās vides temperatūru, Gaisa temperatūras mērīšanai Husserls izmantoja vairākus termometrus pie krāsainām gaismas joslām. Eksperimenta laikā viņš paklupa uz ziņkārības fenomenu: termometrs, kas novietots ārpus sarkanās gaismas joslas, ir augstāks par jebkuru citu temperatūru telpā. Pēc atkārtotas testēšanas tā saucamā augsta temperatūras temperatūra ir zema temperatūra, vienmēr pie gaismas malas ārpus sarkanās gaismas. Tātad viņš paziņoja, ka papildus saules redzamajai redzamajai gaismai pastāv sava veida neredzama "karstā līnija", ko nevar redzēt. Neredzamā "karstā līnija" atrodas ārpus sarkanās gaismas un tiek saukta par infrasarkano gaismu. Infrasarkanais starojums ir elektromagnētiskais viļņojums ar tādu pašu raksturu kā radioviļņi un redzamā gaisma. Infrasarkanā starojuma atklāšana ir liels solis uz priekšu dabas izpratnē un paver pavisam jaunu plašu jomu, pētot, izmantojot un attīstot infrasarkano staru tehnoloģiju.


Infrasarkanie viļņu garumi no 0.76 ~ 100μm atkarībā no viļņu garuma diapazona var tikt iedalīti gandrīz infrasarkanā, vidējā infrasarkanajā, tālākajā infrasarkanajā, infrasarkanā četrās kategorijās, tā elektromagnētiskajā spektrā nepārtrauktā radioviļņu spektrā reģionā starp redzamo un gaisma Infrasarkanais starojums ir viens no visplašāk izplatītajiem elektromagnētiskajiem starojuma avotiem. Tas ir balstīts uz nejaušu molekulu un atomu kustību jebkurā priekšmetā normālos apstākļos un nepārtraukti izstaro termisko infrasarkano staru enerģiju, molekulu un atomu kustību. Jo intensīvāk, jo lielāka ir starojuma enerģija, gluži pretēji, mazāka starojuma enerģija.


Objekti, kuru temperatūra ir lielāka par absolūtu nulli, izstaro infrasarkano staru, pateicoties to molekulārajai kustībai. Pēc tam, kad objekta izstarotā jaudas signāla pārveidošana par elektrisko signālu caur infrasarkano detektoru, attēlveidošanas ierīces izejas signāls var pilnībā simulēt skenētā objekta virsmas temperatūras telpisko sadalījumu, ko elektroniskā sistēma apstrādā jānosūta uz displeja ekrānu, lai iegūtu atbilstošu objekta virsmas termiskā attēla termisko profilu. Izmantojot šo metodi, mēs varam sasniegt mērķa attēla liela apjoma termisko attēlojumu, kā arī noteikt temperatūras mērījumus un analīzi.


Nosūtīt pieprasījumu

Jums varētu patikt arī